"Pēteris nebija ne melnāks, ne ļaunāks kā citi. Viņš mīlēja cilvēkus un gribēja tiem kalpot, un tā bija viņa nelaime." Tā sākas Kārļa Skalbes pasaka par Melno Pēteri, kuru lasot iedomājos par ierēdni – cilvēku, kurš strādā valsts darbā un cilvēku labā, un kuram nemitīgi jāuzņem pārmetumi no ļaudīm par visām nelaimēm vienalga, cik labi un atbildīgi viņš pilda savu darbu.
"Viņam bija tā nelaime, ka viņš ļaudīm
mēdz padomus dot. (...) Viņš bija kustīgs un dzīvs, un nebija neviena, kam viņš
savās steigās nebūtu uzminis uz kājas. Ja notika kas ļauns, Pēteris arvienu
bija vainīgs. Ko viņš bija laba darījis, to ļaudis ātri aizmirsa."
Pēdējā
laikā mūsu valsts publiskās institūcijas un līdz ar to cilvēki, kas tajās
strādā, ir kļuvuši par Melno Pēteri no
Kārļa Skalbes pasakas, uz kuru uzvelt visu vainu par problēmām, kļūdām un
nekārtībām.
Kārļa
Skalbes pasakas varoni sadedzināja uz sārta, jo cilvēki cerēja, ka tādējādi
sadedzinās visu naidu un skaudību, visas nelaimes un grēkus. Tomēr izrādījās,
ka pēc Melnā Pētera sadedzināšanas, ļaunums un nejēdzības neizzuda.
"Cilvēkiem bija pastāvīga vajadzība kādu nīst. Viņus piemeklēja visādas
nelaimes, kurām viņi meklēja vainīgo un bieži vien atrada to, kas pirmais
gadījās ceļā. (...) Un drīz vien bija gatavs kāds Melnais Pēteris, kuram bija
visu netikumu slava, kura garīgo seju viņi paši bija darinājuši – kā masku no
pakulām un piķa”. Tad nu atkal kārtējo "Melno Pēteri” stiepa uz sārtu un
sadedzināja.
Tā
gāja bojā labākie cilvēki, un tās zemes ķēniņš kļuva nemierīgs. Skalbes pasakā
ķēniņš atrada ģeniālu risinājumu šim ļaužu netikumam – vienmēr meklēt vienu
vainīgo Melno Pēteri - dzīvus cilvēkus
vairs nededzināja. Tā vietā katru pavasari ķēniņš lika uztaisīt Melno Pēteri –
lelli no lupatām. Ļaudis gavilējot viņu sadedzināja un viņiem likās, ka sadeg
visi grūtumi un nelaimes.
Kāda
mācība no šīs pasakas un salīdzinājuma? Skaidrs, ka mūsu valsts darbiniekiem
jābūt efektīvākiem, orientētiem uz konkrētu rezultātu sasniegšanu. Šeit ir vēl
ir daudz darāmā, daudz kas arī tiek darīts. Taču diskusijā par efektivitāti, uz
rezultātiem orientētu atalgojuma sistēmu un citiem aspektiem nedrīkst aizmirst
un degradēt vērtības, kuras šim cilvēkiem jānes. Ar skumjām un skepsi lasu
intervijas, kur kārtējo reizi no valsts pārvaldes ierēdņa iztaisa Melno Pēteri
un grib sadedzināt uz sārta.
Svarīgi ir ierēdņus nededzināt uz sārta kā
Melno Pēteri Skalbes pasakā. Bet gan dedzināt un tik vaļā no negācijām un
beidzot uzsākt kvalitatīvu diskusiju – kādu vēlamies redzēt darbinieku, kas
strādā Latvijas ministrijās, dienestos, inspekcijās, sociālajos dienestos un
bērnu namos? Tik pat svarīgi ir atbalstīt, motivēt tos cilvēkus, kas šīs
vērtības iemieso jau tagad.