Eva Upīte: Valsts budžeta līdzekļi nav pirtnieka Anša vērdiņš

Eva  Upīte

Pēdējās nedēļās izskanējusī informācija par kapitālsabiedrību vadības atalgojuma nesamērīgo palielināšanu, kā arī gada nogalē valsts pārvaldes iestāžu masveidīgi izmaksātajām naudas balvām un prēmijām liecina par būtiskiem trūkumiem atlīdzības politikā.

Trūkst arī izpratnes par cilvēkresursu motivēšanas principiem un tiek demonstrēta bezatbildība pret sabiedrību attiecībā uz efektīvu un pamatotu valsts budžeta līdzekļu tērēšanu. Valsts budžeta līdzekļi nav pirtnieka Anša vērdiņš.

Vai tiešām ticat tam, ka darba rezultātus ceļ prēmijas, kas tiek izmaksātas tikai tādēļ, ka iestādes budžetā paliek pāri finansējums un „budžeta gads” tūlīt beigsies? Nonivelēta arī atlīdzības veida „naudas balva” jēga, ko vajadzētu piešķirt par īpaši augstiem sasniegumiem valsts līmenī. Tāpat novērota ļoti atšķirīga pieeja materiālās stimulēšanas instrumentu piemērošanā valsts iestādēs, kas liecina par vienotas un uz rezultātu orientētas atlīdzības sistēmas izpratnes un koordinācijas trūkumu.

Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums ir stājies spēkā 2010.gada 1.janvārī. Līdz šodienai tas ir grozīts desmit reizes, atkal un atkal nosakot jaunus atlīdzības elementus. Taču šajā procesā valsts pārvalde ir pazaudējusi likuma būtību, un tas ir novedis pie nekoordinētas piemaksu un naudas balvu izmaksas iestādēs.

Tādēļ Valsts kanceleja rosina izvērtēt esošo valsts atlīdzības sistēmu un sadarbībā ar ekspertiem piedāvāt jaunus risinājumus, atsakoties no tādiem sabiedrībai nesaprotamiem atlīdzības elementiem kā naudas balva un atvaļinājuma pabalsti, tādējādi pārņemot privātā sektora un ārvalstu pieredzi. Tāpat jānosaka skaidri kritēriji mainīgās atalgojuma daļas piemērošanā, nepieļaujot masveida prēmiju izmaksu visiem valsts iestādē strādājošiem neatkarīgi no veikuma. Jauniem materiālās stimulēšanas veidiem jābūt tādiem, kas ir saistīti ar darba rezultātiem (kvalitāte, inovācijas, sasniegtie mērķi) un objektīviem apstākļiem (virsstundas, papildu pienākumi).

Tomēr diskusijā par mainīgo atalgojumu nedrīkstam aizmirst, ka materiālās stimulēšanas veidi ir valsts pārvaldes strādājošā būtisks motivācijas elements, izcilu darba rezultātu panākšanai un sabiedrībai būtisku mērķu sasniegšanai. Protams, nevar teikt, ka visas iestādes motivācijas elementus izmantojušas negodprātīgi. Vairākās no tām šos instrumentus lietojušas mērķtiecīgi un efektīvi, papildu atalgojot ekspertus par konkrētiem darba rezultātiem un mērķu sasniegšanu sabiedrībai aktuālu problēmu risināšanā un valsts konkurētspējas celšanā. Šīm iestādēm jābūt kā piemēram, jo galvenā ziņa valsts sektorā nodarbinātajiem būtu, ka prēmija nepienākas, bet gan ir nopelnāma, sasniedzot teicamus darba rezultātus.

Ņemot vērā valsts pārvaldes ekspertu „aizplūšanu” uz privāto sektoru un starptautiskajām institūcijām, jo īpaši šobrīd ir svarīgi ieviest efektīvu valsts sektorā strādājošo atlīdzības mehānismu. Tādēļ, iedzīvinot uz rezultātu orientētas valsts pārvaldes darbības principus, ikviena valsts iestādes vadītāja mantrai jābūt - darbinieku var papildus atalgot tikai par konkrētiem darba rezultātiem!