Ivars Mēkons: Vai publiskajos iepirkumos ir taisnīgi aizsargāt tikai sūdzētājus?

Ivars Mēkons

Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā šobrīd tiek izskatīti grozījumi Publisko iepirkumu likumā, kurus izstrādājusi augsta līmeņa ekspertu darba grupa. Tajā ietilpst visas iesaistītās puses - gan valsts iestādes, gan uzņēmēju organizācijas, gan nevalstiskais sektors. Izstrādātie grozījumi piedāvā risinājumus, kā publiskos iepirkumus padarīt vienkāršākus, atklātākus un mazāk birokrātiskus.

Saistībā ar izstrādātajiem grozījumiem ir divas lietas, kuras vērts īpaši uzsvērt.

Par tiesībām uz taisnīgu tiesu

Šobrīd, iesniedzot sūdzību Iepirkumu uzraudzības birojā, likumā ir noteikts automātisks aizliegums slēgt iepirkuma līgumu ar uzņēmēju, kas atzīts par uzvarētāju, līdz Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB) šo sūdzību ir izskatījis un pieņēmis lēmumu par tās pamatotību. Lieliem projektiem tas var aizņemt pat 3-4 mēnešus. Visas darba grupā iesaistītās puses šo atzina kā vienu no būtiskākajām nepilnībām pašreizējā likumā, jo šādu taktiku (sūdzība par uzvarētāju) negodprātīgi uzņēmēji bieži izmanto, lai kaitētu konkurentiem. Līdzās darba grupā analizētiem piemēriem, būtiskos trūkumus pašreizējā praksē apstiprina arī statistika - proti, 2012.gadā IUB par pamatotām atzinis tikai pusi no saņemtajām sūdzībām.

Pašreizējā situācijā, uzliekot automātisku aizliegumu sūdzības izskatīšanas laikā slēgt iepirkuma līgumu, patiesībā tikpat automātiski tiek pieņemts, ka ne pasūtītājs, ne par uzvarētāju atzītais uzņēmējs nav bijis godprātīgs. Līdz ar to paradoksāli, taču realitātē tiek aizsargātas vienīgi sūdzības iesniedzēja intereses. Esošajā kārtībā formāli tas tiek skaidrots ar sūdzētāja tiesībām uz taisnīgu tiesu (jo IUB lēmumu var pārsūdzēt tiesā). Protams, ir gadījumi, kad sūdzība būs pamatota, tomēr - vai ir taisnīgi visos gadījumos aizsargāt vienīgi sūdzētājus? Kā ar tiesisko paļāvību uzņēmējam, kas godprātīgi piedalījies konkursā un atzīts par uzvarētāju? Kā ar uzvarējušā uzņēmēja darbinieku paļāvību uz ienākumiem, kurus uzņēmējs piesaistījis konkrētajam projektam? Respektīvi, vai tiesības uz taisnīgu tiesu ir tikai sūdzētājam? Esošās sistēmas atbalstītāji arī retoriski jautā, ko darīt gadījumos, ja sūdzība tiktu atzīta par pamatotu? Tomēr patiesībā tā ir tieši tā pati automātiskā prezumpcija un koncentrēšanās tikai vienīgi uz sūdzētāja interešu aizsardzību.Jo gluži tāpat kā civiltiesiskos strīdos, arī publisko iepirkumu gadījumos vienmēr pastāvēs iespēja prasīt zaudējumu atlīdzību - gan esošo izdevumu atlīdzināšanu, gan negūto peļņu.

Attiecībā uz šo jautājumu darba grupa piedāvā divus risinājumus.

Pirmais, IUB ļoti īsā laika periodā, piemēram, trīs darba dienu laikā no sūdzības saņemšanas dienas ir jāizvērtē visu iesaistītu pušu intereses un to apdraudējums, un operatīvi jāpieņem lēmums, vai tiešām ir pamats aizliegt slēgt iepirkuma līgumu līdz sūdzības izskatīšanas brīdim. Būtiski piebilst, ka šāda prakse tiek izmantota praktiski visās citās ES valstīs, tostarp Igaunijā.

Otrais, lai mazinātu ļaunprātīgo un nepamatoto sūdzību iesniegšanas īpatsvaru, nepieciešams ieviest finanšu ziņā samērīgu maksājumu - valsts nodevu vai depozītu, kas jāsamaksā, iesniedzot sūdzību IUB. Jāmin, ka arī šāda prakse tiek izmantota praktiski visās citās ES valstīs un ir attaisnojusi sevi kā reāli funkcionējošu un efektīvu.

Par procedūru vienkāršošanu

Būtiska darba grupas iniciatīva ir arī nolūks pilnveidot mazo iepirkumu procedūras, padarot tās vienkāršākas un reizē arī caurspīdīgākas un mazāk birokrātiskas. Proti, līdzšinējā prakse liecina, ka tieši saistībā ar mazajiem iepirkumiem visbiežāk notiek dažādi precedenti un tiek iesniegtas sūdzības.

Lai mazās iepirkumu procedūras padarītu caurspīdīgākas, darba grupas sagatavotais priekšlikums paredz mazā publiskā iepirkuma sliekšņa palielināšanu no 20 000 latiem uz 30 000 latiem, vienlaicīgi pasūtītājam turpmāk nosakot pienākumu - trīs gadus uzņēmuma interneta mājas lapā uzglabāt ar iepirkumu saistīto dokumentāciju (noslēgto līgumu tekstus). Šāda prakse jau veiksmīgi darbojas, piemēram, Slovākijā, un arī Latvijā tā ļautu līdz minimumam samazināt bažas par interešu konfliktu vai citu likuma procedūru apiešanu un interpretēšanu.

Palielināt mazā publiskā iepirkuma slieksni darba grupa atzina par pamatotu un lietderīgu arī Latvijas ekonomiskās situācijas kontekstā, kas iezīmē pastāvīgas izaugsmes tendences un lielāku aktivitāti uzņēmējdarbībā.

Saskaņā ar plānotajām Eiropas Savienības jaunajām iepirkumu direktīvām līdz 2016.gadam Latvijā būs jāizstrādā jauns Publisko iepirkumu likums. Tomēr, lai operatīvi rastu efektīvu īstermiņa risinājumu un padarītu esošo sistēmu vienkāršāku, atklātāku un mazāk birokrātisku, darba grupa ir izstrādājusi grozījumus, kuru rezultātā tiktu likvidētas likuma apiešanas vai interpretācijas iespējas, kas pašreizējā praksē nereti noslēdzas ar stratēģiskas nozīmes projektu bloķēšanu.

Detalizētāk ar augsta līmeņa darba grupas izstrādātajiem grozījumiem iespējams iepazīties Ministru kabineta mājas lapā.