Ivars Ījabs: Partneri - neaizstājamie un neērtie

Ivars Ījabs

Nezinu, vai tam ir kāda darīšana ar padomju laikos “visuresošajiem” specdienestiem, bet arī demokrātiskajā Latvijā ļaudīm patīk domāt, ka vara vienmēr visu zina - ko iedzīvotājiem vajag, kā par viņiem vajadzētu rūpēties, kā atvieglot dzīvi tai vai citai sabiedrības grupai. Tādēļ daudziem, kas nonāk lēmumu pieņemšanas tuvumā, itin bieži par atklāsmi kļūst fakts, ka vara pati no sevis neko daudz nezina. Tādēļ, ja vēlaties, lai vara respektē jūsu intereses, vienmēr ir “jāpalīdz” zināt. Citiem vārdiem - ir vajadzīgs kāds, kas konkrētās vajadzības no ikdienas latviešu sarunvalodas pārtulko birokrātiskajā pārvaldes valodā, kas tad veiksmīgākajā gadījumā savukārt novedīs pie reāliem stāvokļa uzlabojumiem. Šo specifisko funkciju labi iekārtotās demokrātijās pilda organizētā pilsoniskā sabiedrība - tās daudzās nevalstiskās organizācijas, kuras apkopo dažādas sabiedrības intereses un translē tās birokrātiskās mašinērijas iekšienē. Un tieši no šām organizācijām lielā mērā ir atkarīgs, vai sabiedrība būs apmierināta ar pārvaldes darbu - tikpat labi jaunās māmiņas, kā pārtikas ražotāji, tikpat labi šķēpmešanas entuziasti, kā lietotu mašīnu tirgotāji.

Neliegsimies - valdošais priekšstats par pilsonisko sabiedrību pie mums ir mazliet atšķirīgs. Ļoti bieži tas ir apmēram šāds: ciešam, kamēr varam, un tad, kad vairs nevaram, mēģinām rīkot masu demonstrācijas ar populistiskiem lozungiem par to, cik viss pie mums ir slikti un prasām “atdot varu tautai”. Šāda izpratne par “pilsonisko sabiedrību” reti nonāk līdz tam, lai paši nedaudz painformētos un mēģinātu veidot saprātīgu dialogu ar valsti. Uz šā fona tomēr ir labi, ka par spīti šim dominējošajam priekšstatam Latvijā pastāv un veidojas arī organizētā pilsoniskā sabiedrība, kura spēj veidot konstruktīvu dialogu ar valsti - par labu abām pusēm. Ciktāl šīs organizācijas sadarbojas ar Ministru kabinetu un ministrijām, tās lielākoties neuzlūko valsti kā ienaidnieku vai niķīgu, audzināmu bērnu, bet gan cenšas veidot ar to dialogu.

Ja vaicājam, ko šajā procesā varētu vēlēties pirms Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memoranda Padomes sēdes, ir pamanāmas virkne problēmu - nevis nolūkā kādu padarīt par grēkāzi, bet gan gūt vielu pārdomām tālākiem uzlabojumiem. Vispirms, NVO un valdības dialogā ir nepieciešams skaidrs lomu sadalījums un cieņpilna attieksme vienam pret otru. Ar lomu sadalījumu reizēm mēdz būt problēmas. Skaidrs, ka likumu un lēmumu pieņemšana demokrātiskā valstī ir vēlēto amatpersonu, nevis nevēlētu NVO rokās - un jebkurš mēģinājums to apšaubīt ir nedemokrātisks pēc būtības. No otras puses, arī izpildvara savā īpašajā statusā nevar ļauties savai birokrātiski politiskajai loģikai un bez pamatota iemesla neuzklausīt vai noraidīt organizētās pilsoniskās sabiedrības vajadzības. Ja pašķirstām Valsts kancelejas nesen pasūtīto pētījumu par NVO un valdības līdzšinējo sadarbību, tas ir pilns norādēm uz šāda savstarpējā lomu sadalījuma pārkāpumiem - te NVO sūdzas, ka tiek atraidītas bez argumentiem, te savukārt ierēdņi sūdzas, ka NVO patiesībā grib atņemt lemšanas funkcijas vēlētiem politiķiem un uzurpēt to pilnvaras. Tas, kas šeit acīmredzot pietrūkst, ir sākotnēja diskusija, kurā savstarpēji tiktu definētas lomas šajā procesā. Acīmredzot katrai no pusēm ir jābūt spējīgai ierobežot savu attiecīgi “birokrātisko” un “nevalstisko” domāšanas veidu, lai dialogs patiešām varētu kalpot par savdabīgu interfeisu abu jomu saskarē.

Protams, ka abas puses cieš arī katra no savām problēmām. Valsts administrācija krīzes gados ir zaudējusi virkni vērtīgu darbinieku; tos bieži aizvieto jauni, kuriem trūkst kompetences sakarīgam dialogam ar attiecīgās jomas pārstāvjiem. No otras puses, finansiāli un intelektuāli noasiņojušas ir arī NVO; tās reti spēj algot pilna laika darbiniekus sadarbībai ar valsts pārvaldi, tā vietā bieži darbojas “no projekta uz projektu”, cilvēki nāk un iet, kas nenodrošina ilgtspēju un kompetences uzkrāšanu. Tāpat joprojām aktuāls ir reprezentativitātes jautājums: kādas organizācijas un cilvēki var leģitīmi pārstāvēt konkrēto jomu. Turklāt organizācijas pie mums itin bieži de facto ir tikai viens cilvēks, kura paustajam viedoklim it kā a priori ir jāsakrīt ar organizācijas viedokli. Finanses šeit ir tikai daļa no problēmas. Statistiski raugoties, vidējais latvietis joprojām ir pilsoniski pasīvs. Viņam nav nekas pret NVO (ja vien tās nefinansē Soross, protams), taču viņš pats labāk visžēlīgi ļaus tām darboties savu interešu nodrošināšanai, pats jauki pavadot laiku pie televizora. Tas, protams, arī rada reprezentativitātes problēmas, kura, ko tur liegties, dabīgi noved pie savdabīgas “pilsoniskās oligarhijas” veidošanās.

Ir vēl virkne faktoru, kuru dēļ sadarbība starp valdību un NVO nav tik laba, cik tā varētu būt. Līdzīgi, kā daudzās citās jomās, arī sadarbībā ar organizēto pilsonisko sabiedrību Latvijas valsts pārvalde ir neviendabīga un fragmentēta - katra ministrija tās veido pēc saviem principiem. Dažas no iestādēm, kā Zemkopības ministrija, dotē nozares organizācijas - tas pats par sevi nav nekas slikts, ņemot vērā, ka ministrijai ir vajadzīgs nozares viedoklis. Citas to nedara, savukārt Veselības ministrija deleģē nevalstiskajiem noteiktas funkcijas - kas arī ir konstruktīva prakse, protams, ar noteikumu, ka vispār ir kāda daudz maz uzticama organizācija, kam deleģēt. Taču citviet ir pavisam cita, daudz noraidošāka attieksme. Turklāt Latvija neapgūst šim nolūkam pieejamos Eiropas Savienības fondus, kas, ņemot vērā finanšu trūkumu nevalstiskajā sektorā, tomēr ir kliedzoša nolaidība.

Lai nu kā, organizētās pilsoniskās sabiedrības veidošana un sadarbības stiprināšana ar valsti ir visai produktīvs ceļš uz lielāku demokrātijas leģitimitāti mūsu valstī. Katrā gadījumā ilgtermiņā tas ir daudz efektīvāk, nekā ar populistisku mobilizāciju un šantāžu presē reizi pa reizei izplēst sev kādu skrandu no budžeta grozījumiem.