Gunta Veismane: Vai mēs varam runāt par valsts pārvaldes uzblīšanu?

Valsts kancelejas direktores Guntas Veismanes viedoklis par valsts pārvaldi un tās darbiniekiem, to skaitu un reformām, kas publicēts laikrakstā Dienas Bizness 27.oktobrī.

Sabiedrības un uzņēmēju pieņēmums, ka mums ir vissliktākā valsts pārvalde neatbilst patiesībai.

Ja runājam par to, cik pavisam cilvēku strādā valsts pārvaldē, tad šobrīd statistikā ir tāds jēdziens «valdības sektors». Tas ietver visus, kuru darbs pilnīgi vai daļēji tiek apmaksāts no valsts budžeta. Tie patiešām ir vairāk nekā 205 tūkstoši strādājošo, kas ir 9.08% no iedzīvotāju skaita. Esam uzstādījuši mērķi, ka 2013. gadā šim rādītājam ir jābūt 8% — tātad budžeta apmaksātajās iestādēs darbinieku skaits jāsamazina vēl par 29 221.

Ja runājam par ministriju padotības iestādēm, augstskolām, zinātniskajiem institūtiem utt. —, tad tie ir vairāk nekā 76 000 strādājošo. Kapitālsabiedrībās — slimnīcās, a/s Pasažieru vilciens, CSDD utt. — strādā vairāk nekā 17 000. Savukārt pašvaldību iestādēs strādā vairāk nekā 97 000, un te tad arī rodas jautājums: vai patiešām mums pašvaldībās ir vajadzīgi tik daudzi cilvēki? Latvija ir īstenojusi plašu pašvaldību administratīvi teritoriālo reformu, bet kāpēc strādājošo skaits nav būtiski samazinājies? Un no valsts budžeta līdzekļiem finansēto vairāk nekā 205 tūsktošu strādājošo skaita ierēdniecību veido tikai 14 000, no kuriem aptuveni 5000 ir specializētais civildienests (Valsts ieņēmumu dienesta, diplomātiskā dienesta darbnieki un tiesu medicīnas eksperti). Vai te mēs varam runāt par uzblīšanu?

No 2008.gada augusta līdz 2009.gada septembrim valsts pārvaldes aparāts Latvijā ir samazināts par 12 740 nodarbinātajiem un izdevumi atlīdzībai ir samazinājušies par 214,6 milj. latu, tostarp atalgojumam — 141,2 milj. latu. Tāpēc runas par to, ka nevienam neesot samazināts atalgojums, skan diezgan dīvaini. Augstākajai ierēdniecībai, kas ir tas vislielākais «piedauzības akmens» — valsts sekretāriem, kuri ir atbildīgi par savu ministriju un tās resursiem, — ir bijušas ļoti augstas algas, taču šobrīd tās visiem ir vienādas. Paskaidrošu, cik šīs amatpersonas ir zaudējušas: viņiem vairs nav atvaļinājuma pabalsta, novērtēšanas pabalsta, prēmijas, kas bija vismaz divreiz gadā, un lielā alga, ko paredzēja vadības līgums. Es nesaku, ka tik lielas algas bija pareizas, taču pieņemu, ka dažu atalgojums ir samazinājies par vismaz 80%.

Protams, es nenoliegšu, ka valsts aparāts Latvijā ir audzis un diezgan strauji. 2004.gadā un arī pirms tam, kad gatavojāmies iestāties ES un bija jāveic sarunas un jāsaskaņo likumdošana, tādēļ tika meklēti profesionālākie cilvēki, kas ar to varētu nodarboties. Problēmu radīja tas, ka, pieņemot darbā jaunus cilvēkus , pamatojoties uz stingro civildienesta likumu, nebija iespējams atlaist darbinieku viņa neprofesionalitātes dēļ. Taču ir jāņem vērā, ka pārvalde pieauga ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Un līdz ar ekonomisko krīzi šobrīd visa Eiropa domā par to, kā optimizēt valsts pārvaldi un strādāt pie strukturālajām reformām. Tiesa, nekur netiek tik dramatiski samazinātas algas kā Latvijā, taču cilvēku skaits tiek samazināts visur. Tāpēc godīgāk ir teikt, ka strukturālas pārmaiņas notiek un arī turpinās notikt Latvijā, tāpat kā visā Eiropā. Manuprāt, pateicoties šai dižķibelei, mēs sakārtosim valsts aparātu. Tomēr ir maldīgi sacīt, ka ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju daudzumu, valsts aparātam jābūt mikroskopiskam. Ir jāsaprot, ka funkcijas un uzdevumi, kas ir valsts atbildībā, Latvijā ir tieši tādas pašas kā Luksemburgā, Francijā un Vācijā, un šīs funkcijas ir jāpilda un likumi ir jāraksta. Tādēļ ir nekorekti proporcionāli pielīdzināt Latvijas un jebkuras citas mazas valsts pārvaldes izmaksas ar lielu valstu pārvaldēm.

Tāpat ir populāri teikt ― cik to ierēdņu ir daudz, cik viņi ir slikti. Te jāņem vērā fakts, ka ierēdnis ir darbinieks, kas strādā centrālajā valsts aparātā, bet ne pašvaldībās. Taču tieši pašvaldību darbinieki ir tie, ar ko katrs sabiedrības pārstāvis sastopas pirmām kārtām, un pieņēmums, ka pārvalde ir izaugusi, neprofesionāla un politizēta, bieži vien tiek attiecināts tieši uz pašvaldībām. Manuprāt, tā ir liela problēma, ka pašvaldības jau no paša sākuma nav tikušas pakļautas civildienesta likumam. Jo ierēdnim nav tikai tiesības, bet ir pienākumi, nosakot, ka pakalpojumam ir jābūt sniegtam tādā pašā kvalitātē kā centrālajā valsts pārvaldē.

Es kā Valsts kancelejas vadītāja darbojos Ekonomikas sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ekspertu grupā un šajās ekspertu sanāksmēs Latvija tiek parādīta kā viena no paraugvalstīm, kas kopš 1994. gada ir sakārtojusi savu valsts pārvaldi. Latvijas valdības interneta tīmekļa vietne sniedz daupusīgu un atklātu informāciju par Ministru kabineta, Ministru kabineta komiteju un Valsts sekretāru sanāksmju darba kārtību, kā arī ir iespējams jau iepriekš apskatīt, kādi tiesību aktu projekti, viedokļi un atzinumi ir sagatavoti. OECD un ES veiktajā Sigma pētījumā (Pētījums ir pieejams šeit: http://www.olis.oecd.org/olis/2009doc.nsf/LinkTo/NT00002C4A/$FILE/JT03264288.PDF ) Latvijas un Lietuvas valsts pārvalde tiek minēta kā labās prakses piemēri ES jauno dalībvalstu vidū. Latvijas ekspertīzi ņem vērā, sagatavojot priekšlikumus civildienesta un valsts pārvaldes attīstībai ES jaunajām kandidātvalstīm. Tāpat pētījums skaidri parāda, ka Latvijā notiek atklāti amatpersonu atlases konkursi, novēršot valsts pārvaldes politizāciju. Ne tikai valsts pārvaldes, bet arī visa pārējā noniecināša ― tas ir latviešu mentalitātei raksturīgi „kaisīt sev pelnus uz galvas“.

Tomēr es nesaku, ka turpmāk nekas nav jādara. Valsts kancelejas interneta tīmekļa vietnē ir publicēts Valsts pārvaldes strukturālo reformu plāns. Šobrīd visa valsts pārvalde strādā pārmaiņu režīmā. Strauji tiek īstenota pārvaldes strukturāla reforma, kuras konkrētos rezultātus redzēsim jau decembra vidū. Tāpat tiek īstenots starpnozaru funkciju audits, kas vērsts uz to, lai samazinātu kontrolējošo, sertificējošo un licencējošo iestāžu daudzumu, atstājot patiešām tikai tās, bez kurām nevar iztikt. Nākāmais audits tiek vērsts uz to, lai sakārtotu informācijas tehnoloģiju sfēru, izvērtējot centralizācijas , vai funkcijas nodošanas privātajam sektoram iespējas. Esam šobrīd izvērtējuši vairāk nekā tūkstots valsts pārvaldes funkcijas, kas kalpos par pamatu vairāku atbalsta funkciju optimizēšanā, piemēram, grāmatvedības, sabiedrisko attiecību un citu. Privātajam sektoram varētu nodot arī vairāku aģentūru sniegtos pakalpojumus, piemēram, Valsts proves uzraudzības inspekciju. Valsts patiešām ir ieguldījusi ļoti daudz, lai nopirktu precīzas iekārtas zelta daudzuma noteikšanai, taču tas nenozīmē, ka valsts nevarētu šīs iekārtas pārdot privātajam sektoram. Vēl citas iespējas valsts pārvaldes funkciju optimizācijā ir nevalstisko organizāciju iesaistīšana , un valsts un privātā partnerība.

Jā, ir jautājumi, par kuriem varētu šķist, ka tie ir neatrisināti, lai gan ir reāli priekšlikumi to risināšanai. Valsts kancelejas organizētājā sabiedriskajā apspriešanā par valsts pārvaldes optimizācijas plānu saņēmām daudz dažādu priekšlikumu tieši par administratīvo šķēršļu likvidēšanu. Ierēdniecības gan Latvijā, gan Eiropā un visā pasaulē problēma ir tā, ka izmaiņas nenotiek pietiekami ātri. Tā iemesls ir lēmumu saskaņošanas process ar visām jautājumā iesaistītajām pusēm. Saprotams, ka ikviena institūcija mēģina pierādīt savas pastāvēšanas lietderību, liekot šķēršļus pārmaiņām. To varēja vērot, kad palīdzējām bijušajam premjeram I. Godmanim sagatavot jauno aģentūru modeli, kur no 76 piedāvājām izveidot 50. Ministriju pirmā reakcija bija, ka tas nav iespējams. Strukturālo reformu rezultātā līdz šā gada beigām no 76 aģentūrām būs palikušas tikai 25. Tātad tas, ka neko nevar izdarīt, nav taisnība. Tad, kad nav naudas, viss notiek.